top of page
  • Writer's pictureJanis Skrastins

Iemācīties uzticēties sev, ignorēt un turpināt ceļu

Jāņa Skrastiņa intervija LTV rubrikā „Dzīvei nav melnraksta” sociālajā tīklā „Facebook” vien jau ir skatīta gandrīz 100 000 reižu un ir saņēmusi desmitiem pozitīvu komentāru, tostarp no tiem, kas ir līdzīgā situācijā, kādā nu jau vairāk nekā pirms 5 gadiem bija Jānis. Komentāru sadaļā ir gan sirsnīgi pateicības vārdi par dalīšanos pieredzē, gan to ļaužu atsauksmes, kas Jāņa stāstam nav noticējuši… Šodien Jānim nevienam nekas nav jāpierāda. Viņš negaida, ka kāds viņam uzticēsies, viņš netiecas nevienu pārliecināt. Viņš ir atguvis pašu svarīgāko uzticēšanos — uzticēšanos sev.

Interviju ar Jāni varat noskatīties šeit .

 

Bīstamie mēģinājumi iegūt citu atzinību bruģē ceļu neveiksmei

Iespējams, tieši dažādie komentāri pie šī videostāsta izcili ilustrē, ka visiem izpatikt nav iespējams. Vēlme un centieni dzīvot atbilstoši citu priekšstatiem ir gandrīz neiespējami un var novest pie bailēm un vilšanās, kuru īslaicīgais risinājums var būt apreibinošo vielu — alkohola vai narkotiku — lietošana.

Risinājums ir koncentrēties uz sevi, nevis citiem. Lai citi domā, ko vēlas. Tā ir viņu darīšana un viņu tiesības. Šādā situācijā ir jāuzdod jautājums nevis citiem, bet sev: „Ko es par sevi domāju? Kas man ir jādara, lai es varētu iet uz priekšu?” Ir būtiski mainīt domāšanu, lai vairs nemēģinātu izpatikt citiem. Tā vietā ir jākoncentrējas uz savu dzīvi, saviem mērķiem un savu veselību.

 

Darbs ar savām domām ir ceļš pretim veiksmei

Domas rada emocijas, emocijas izraisa rīcību, rīcība pastiprina domas… Šis ir apburtais loks, ko var izmantot gan pozitīvu, gan negatīvu domu, emociju un rīcības veicināšanai. Šā apburtā loka ciklā pēdējais posms ir rīcība. Pirms mēs sākam lietot alkoholu vai narkotikas, mūsu galvā rosās dažādas domas, kas izraisa emocijas. Visbiežāk tās ir bailes, satraukums, stress, kā arī citas negatīvas emocijas, kas ir kādu notikumu sekas. Šīs emocijas var vienkārši apslāpēt ar alkoholu vai narkotikām. Tas ir īstermiņa risinājums, jo tās pašas domas un emocijas visdrīzāk mūs pārņems, tiklīdz mēs atkal būsim skaidrā. Tās mūs nepavirzīs pat ne par soli tuvāk jebkādas problēmas risinājumam. Līdzīgu situāciju piedzīvo tie, kuri domas apslāpē ar ēdienu, kas nu jau arī ir atzīta par būtisku sabiedrības problēmu. Lai mainītu šādu rīcību, kas atstāj būtiskas sekas uz mūsu fizisko un mentālo veselību, ir jāmaina domas, kas mainīs emocijas, kuru ietekmē mēs varam mainīt savu rīcību.

Šai koncepcijai ir ļoti daudz dažādu piemēru visdažādākajās dzīves jomās. Piemēram, personas, kam ir jāuzstājas publikas priekšā, izjūt satraukumu, kas rada bailes. Psiholoģe Alisone Vuda Brūksa, kas pēta uzstāšanās trauksmes pamatus, norāda, ka mēs, iespējams, nespēsim apslāpēt uzbudinājumu un bailes pirms publiskas uzstāšanās, taču mums vajadzētu spēt mainīt veidu, kā mēs to interpretējam. Tā vietā, lai mēs izjustu bailes un satraukumu, mēs varētu sev apgalvot, ka tās ir pozitīvas emocijas, ko mēs izjūtam, jo vēlamies klātesošajiem nodot savu vēstījumu. Šis domu maiņas process var pilnīgi mainīt mūsu rīcību no trīcošām rokām, skatīšanās špikerī un mēģināšanas vārdu pa vārdam nolasīt sagatavoto tekstu līdz aizraujošam stāstam, kuru mēs ar lietu interesi izstāstām publikai.

Pasaulslavenais „ledus vīrs” Vims Hofs cīnījās ar skumjām par sievas nāvi, dodoties aukstā dušā vai peldoties ledainā ūdenī. Viņš stāsta, ka tas bija veids, kā sakārtot domas, lai turpinātu dzīvi un bērnu audzināšanu.

Jānis Skrastiņš saka: „Situācijās, kad izjūtu bailes, vilšanos vai citas negatīvas emocijas, visbiežāk meditēju. Tas ir brīdis, kurā es esmu pats ar sevi. Meditācija palīdz man nereaģēt uz dažādiem kairinājumiem.”

 

Mentori un kouči — praktiķi, nevis teorētiķi

Jānis stāsta, ka lielāko daļu pasaules ievērojamāko rehabilitācijas centru ir izveidojušas personas, kas pašas ir izgājušas šo ceļu — intensīvi lietojušas alkoholu un/vai narkotikas. Viņi zina, ka teorija un prakse ir divas dažādas lietas. Viņi zina, ko alkoholiķim nozīmē nespēja apstāties pēc vienas glāzes, kad tai pašā laikā cits var izdzert vienu glāzi un bez jebkādas iekšējās cīņas pateikt „nē” nākamajai.

Rehabilitācijas centrā Taizemē, kur Jānis kopumā pavadīja 3 mēnešus, lielāko daļu personāla veidoja bijušie atkarīgie. „Tā bija pilnīgi cita vide, cita atmosfēra, cita attieksme. Ikviens koučs dziļi izprata manas sajūtas, jo pats reiz bijis šādā situācijā. Līdz ar to viņi spēja runāt vienā valodā ar mani un citiem, kas bija nolēmuši atveseļoties. Kopā ar tādām metodēm kā kognitīvi biheiviorālā terapija un meditācija viņu atbalsts, sapratne un koučings ļāva mums visiem sasniegt savu mērķi — sakārtot savas domas un teikt „nē” kairinātājiem ik reizi, kad tie manifestē.”

 

Aicinājums palīdzēt citiem

Jāņa ceļš prom no regulāras un intensīvas alkohola un narkotiku lietošanas nav bijis viegls. Intervijā „Dzīvei nav melnraksta” Jānis pastāstīja, ka viņa dzīvē ir bijuši vairāki posmi, kad viņš nav lietojis apreibinošas vielas, bet tad atkal atsācis. Tagad ir pagājuši jau gandrīz 5 gadi, kopš viņš ir iemācījies identificēt kairinājumus un tos ignorēt. Tas viņam ir izdevies, izmantojot dažādas efektīvas metodes, piemēram, kognitīvi biheiviorālo terapiju, meditāciju un darbu ar sevi — savām domām un iekšējo pasauli. Šīs un citas tehnikas viņš ir apguvis gan dažādos kursos, gan pašmācības ceļā.

Viņa 20 gadus ilgā alkohola un narkotiku lietošanas pieredze, kā arī gandrīz 5 gadus ilgā pieredze, to nedarot, ir vērtīga zināšanu bagāža, lai palīdzētu gan pieaugušajiem, gan jauniešiem, kuri ir izlēmuši atgūt kontroli pār savu dzīvi, domām, emocijām un rīcību. Šajā darbā viņam gandarījumu sagādā ikviena mazie un lielie sasniegumi.

2 views0 comments

Recent Posts

See All

Sieviete. Alkohols. Atkarības

Sievietei sabiedrībā un ģimenē iedalītās lomas dēļ viņa nedrīkst būt atkarīga no alkohola. Viņai ir jāstrādā, lai būtu patstāvīga, viņai ir jābūt skaistai, elegantai un sievišķīgai, lai gūtu atzinību

Comments


bottom of page